Paulas stāsts

Kopš  bērnības esmu bijusi ļoti sportiska,  nodarbojos ar vairākiem sporta veidiem, kā arī veselības ziņā nekad vairāk kā ar iesnām nebiju slimojusi. Mans stāsts sākās 2009. gada vasarā, kad man bija 15 gadu un tikko biju pabeigusi 8. klasi. Tajā vasarā ap Jāņu laiku sākās asas durošas sāpes ribu apvidū, kam īpaši nepievērsu uzmanību. Vasaras gaitā tiku ievietota Gaiļezera Bērnu slimnīcā, kad asās duršanas sāpes bija izvērtušās pa visu ķermeni un pat piecelšanās no gultas nebija iespējama. Augustā mani aizveda uz pārbaudi (punkciju) BKUS un tajā mirklī es pat neaizdomājos, kādā nodaļā esmu, jo ar vārdu onkoloģija man vēl nebija nācies sastapties... neviens no tuviniekiem, draugiem un paziņām nebija ar to saskāries. Tajā pat pēcpusdienā pēc punkcijas tika apstiprināta diagnoze ALL - akūtā limfoblastu leikoze.

No Gaiļezera mani  jau riteņkrēslā pārveda uz BKUS. Pirmajā mirklī jaunajā palātā samulsu, jo istabas biedrene neizskatījās pēc vesela pusaudža, tas man lika ierauties sevī un nerunāt..., es sāku atvērties tikai pēc pāris dienām. Ar laiku mēs visi ļoti sadraudzējāmies. Mēs bijām, sākot no mazuļiem līdz pat 16 – gadīgiem, un dzīvojāmies no vienas palātas otrā, draudzējāmies arī ar citām mammām un tētiem, un mums uzticēja pieskatīt mazos... Mūs -  lielākos bērnus, bieži pieskatīja mazliet vairāk, jo mums patika arī nedarbus darīt... 
Mans stāvoklis nebija pietiekami labs, lai uzreiz uzsāktu ķīmijterapiju, tāpēc nācās uzturēties slimnīcā vairāk kā mēnesi bez iespējas tikt uz mājām. Man dzīvē ļoti ir noveicies ar tuviniekiem un draugiem. Līdzko mani klases biedri uzzināja, ka esmu saslimusi, pēc nedēļas viņi bija jau klāt ar klases bildi un superīgiem novēlējumiem. Klases biedru vecāki steidzās uz asins donoru centru nodot asinis priekš manis , neredzēju nekādu izmisumu arī savu tuvinieku vai radinieku sejās, tas palīdzēja uzturēt to pozitīvismu un pārliecinošu ticību, ka viss būs labi. 

Kad kādu laiku saņemta ķīmija, vēnas tā kā pazūd un ir gandrīz neiespējami ievietot katetru, tad tiek ievietots ports. Tā ievietošanas dienā mamma atnesa augļus, šokolādes, un mēs sasaucām visus no manas palātas.. kārtīgi izsmējāmies un tas palīdzēja noskaņoties operācijai... tikko kā stunda no tās pagāja, uzreiz sāku staigāt pa palātām.

Pēc ķīmijas ārsti man teica, ka jāgriež nost mani garie mati, bet es pierunāju, lai man nogriež grebeni. Sajūtas bija lieliskas, bet pats interesantākais, ka man mati nekrita no ķīmijas, kā arī nebija sliktas dūšas. Visā slimošanas laikā es tikai vienu reizi nokļuvu ”maskās”- palātā, kur, pats vari dzīvoties iekšā bez maskas, bet pārējiem jānāk iekšā tikai ar masku (jo ir zema imunitāte). Vienu reizi varbūt tāpēc, ka ļoti ticēju - viss būs labi! Arī mani draugi un skolas biedri savas bailes neizrādīja ne mirkli. Tā ticība un pārliecība, ka viss beidzot būs labi, bērnam ir jājūt. Līdzko jūt nepārliecinātību , sāc šaubīties, vai tu spēsi tikt galā.

Savu 16. dzimšanas dienu nosvinēju nodaļā ar savu otro ģimeni, savās otrajās mājās ar superīgām māsiņām, kuras tiešām bija un ir lieliskas (nesen biju satikt savu tā laika ārstējošo ārsti ). Viņas juta mums katram līdzi un bija mums blakus, kad  bija sliktās dienas, , bet labajās dienās viņas priecājās ar mums un pievēra acis uz visām mūsu izdarībām.

Esmu pārliecināta, ka vecākiem nevajadzētu uzspiest bērniem attiekties ārkārtīgi nopietni pret šo slimību, protams, ir jābūt stingrai attieksmei par zāļu lietošanu un ir jāklausās ārstos, bet atlikušo slimošanas procesu ir jāļauj bērnam būt bērnam. Slimība jau tā mums nozog daļu bērnības, jo kad esi gandrīz gadu (citiem vēl vairāk) slimojis, ir jāturpina iet uz pārbaudēm, vai arī zaudē kādu nodaļā iepazītu draugu.. un to pārdzīvot ir smagi.

Kad kā bērns vai pusaudzis izslimojam šo slimību, mēs pieaugam, kā arī mums mainās skats uz dzīvi, mēs daudz nopietnāk novērtējam mazos dzīves notikumus un lietas, kas citiem šķiet mazsvarīgas.

Atlabšanas periods man bija smags, jo muskuļi bija atrofējušies un staigāšana bija apgrūtināta, bet es biju ļoti priecīga par to, ka man tiek dota iespēja turpināt dzīvot! Mana skola nebija tālu no slimnīcas, es centos pārsteigt savus klases biedrus, ik pa laikam ierodoties uz kādu stundu. Man ķīmija un staru terapija beidzās 2010. gada pavasarī, un es mēģināju atgriezties  aktīvā ikdienā un iet uz ballītēm, iepazīties ar cilvēkiem.. un nu jau pēc slimošanas skatījos uz cilvēkiem ar citām acīm, nevis pēc deguniem vai bagātības, bet gan, kāda cilvēkam ir sirds un kādas ir vērtības. Un veidojās pārliecība, ka jebkas, kam pa īstam notici, kļūst iespējams.
Tiem, kas šobrīd cīnās, es novēlu nepazaudēt ticību saviem spēkiem un savu bērnu spēkiem, mēs visi iekšēji esam lieli cīnītāji, kad mums notic. Notic arī ārstiem,  kas rūpējās, jo ticiet man - viņiem ir svarīgi, kā jūtaties, un viņi dara visu, lai arī ar zālēm spētu uzveikt to ļauno bubuli iekšā. 

 

Iniciatīvu realizējam ESF projekta nr.9.2.2.3/20/A/030 “Holistisks un multidisciplinārs atbalsts bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem” ietvaros