Māra Upmane-Holšteine: par gadu Bērnu slimnīcā un sevi mūzikā

Foto: Lauris Vīksne

Pēc teju gada, kas pavadīts Bērnu slimnīcā kopā ar dēliņu Ezru, Mārai Upmanei-Holšteinei šī ir pirmā intervija. Ir brīži, kad Māras acīs iemirdzas asaras un viņa vairākas reizes uzsver: “Nē, es neteikšu, ka leikēmija ir superīgākā skola un spēka devējs vai ka tā ir lieliska mācība dzīvē. Jo tas tā nav.”

Kāds tev bija šis gads?

Ir tāds teiciens – dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Tāds arī man un mūsu ģimenei bija šis gads. Emocijās izmētāts. Taču netrūka jau arī labā.

Ko tu par sevi saprati? Esi stiprāka vai vājāka, nekā pirms tam domāji?

Es ļoti daudz pirms šīs intervijas domāju par to, kā negribētos glorificēt slimību. Protams, slimības laiks ir arī transformācijas laiks. Pēkšņi ieraugi dzīvi ārpus sava burbuļa. Mēdz teikt, ka slimība ir dāvana. Es kaut kādā ziņā pat varu piekrist, tā daudz ko mums lika ieraudzīt. Ar visu ģimeni notika transformācija, ko citādā veidā tik strauji nevarētu panākt. Bet vienlaikus es gribu noņemt slogu sev un citiem, neapgalvojot, ka slimība noteikti iedod kādu jaunu spēku. Es negribu sabiedrībā radīt to ilūziju un citiem vecākiem zīmogu, ka, ja reiz esi onkoloģijas nodaļā padzīvojis, tad tev no tās jāiznāk ārā tādā kā nākamajā līmenī.

Pat ja tā ir tā pati leikēmija, katrai ģimenei tas ir cits stāsts un cita pieredze. Citas izpausmes, citas blaknes. Protams, arī es daudz domāju – kam tas viss, un par ko tas viss? Un cerēju, ka beigās jābūt medaļai. Bet... Ja nu tās medaļas nav? Un vai tiešām mēs noteikti būsim kļuvuši stiprāki kopā, nevis, piemēram, vispār izšķīrušies? To nevar zināt.

Sākums bija ļoti smags. Man likās, ka ir tik grūti būt slimnīcā, bet vīram mājās tik viegli, viņš var mierīgi iet uz darbu. Un pretēji – kad biju mājās ar meitām, man likās, kas tad viņam nekaiš – guļ slimnīcā un skatās seriālus. Ir tik viegli sajusties tam, kuram ir smagāk. Turklāt, uz katru no vecākiem dēls reaģē atšķirīgi. Man tika tās lielās dusmas. Viena no blaknēm – dusmas un agresija. Līdz pat pārsistam degunam. Un, kad ir tās dusmas un cunami, ir tiešām ļoti grūti novērtēt, cik labi, ka tieši tāda ir mūsu smagākā blakne. Paralēli arī tik daudz baiļu, tik daudz neziņas...

Mēs visa ģimene esam caur šo pieredzi pieauguši. Ieskaitot mazulīti Hannu, kurai bija tikai gads un divi mēneši, kad ar Ezru nonācām slimnīcā. Man bija tik grūti viņu atstāt mājās un aizbraukt, bet tagad viņa ir izaugusi apbrīnojami patstāvīga. Es redzu, kā mēs visi tikām galā. Visi saliedējās un palīdzēja tam, kuram tobrīd klājās visgrūtāk.

Es atkārtošos, taču tik ļoti negribas šo definīciju: ja tu slimo vai ja slimo kāds tavā ģimenē, tu no šā notikuma iznāc stiprāks. Jo tas uzliek dubultslogu. Tad ir jādomā: ak Dievs, brīdī, kad man kaut kas jāsaprot, es tikai sēžu un raudu... 

Tev bija jādomā, ka saslimt pašai būtu vieglāk nekā piedalīties bērna slimībā?

Nē. Es gan par to aizdomājos. Bet sapratu: lai cik briesmīgi tas skanētu, slimība tika vienīgajam ģimenē, kurš to varēja nest. Jo mazulīte ir par mazu. Lielā meita ir ārkārtīgi trausla un jūtīga dvēsele. Bet es kā mamma biju vajadzīga arī pārējiem bērniem.

Kad Ezra nokļuva slimnīcā, viņam vēl bija trīs gadiņi. Un ar tāda vecuma bērnu ir tā: kad viņam ir slikti, viss ir slikti. Bet, kad jūtas labāk, kad novēršas uzmanība – uzreiz uzvedas kā gluži vesels bērniņš! Kamēr slimojošs pieaugušais, fiziski sajūtoties labāk, turpinās justies slikti emocionāli – jo atcerēsies, ka slimo. Bērns ir vienu dienu slimībā, bet otru – jau ārā. Un mēs līdz ar viņu. Bija negaisa dienas, un bija saulainās. Mums viss bija atkarīgs no analīžu rezultātiem. Kad tie bija labi, biju kā spārnos. Analīzes lejā – nāk bailes un lielā neziņa.

Tu pirms tam ar bērniem vispār kādreiz jau biji slimnīcā?

Nē, mēs nebijām slimnīcā bijuši. Man pat kauns teikt, bet vienā brīdī sapratu: man taču likās, ka esam kaut kādi īpašāki, ka ar mums nekas tāds nenotiks... Nācās pieņemt frāzi “slimība nešķiro”. Kaut kādā mērā man bija šī ilūzija, ka tomēr šķiro gan... Mums taču tik bieži šķiet: tā notiek ar citiem vai tikai filmās! Ir savādi atģisties, ka esi turpat. Ne labāks, ne sliktāks – tāds pats. Un ka visiem ir vienādi noteikumi. Tas ļoti sazemē to iedomību. Nē, nu tā nav nekāda iedomība, es pat nezinu, kā to nosaukt. Tā sajūta – ar mani nekas TĀDS nevar notikt. Bet var.

Tik ilgu laiku dzīvojot slimnīcā, dzimst jaunas draudzības. Vecākiem, bērniem, kopīga nelaime satuvina.

Jā, tā ir. Tagad mums ir trīs mammu čatiņš. Interesanti, ka mēs ar vīru ļoti dažādi to laiku slimnīcā izdzīvojām. Viņš vairāk bija istabiņā, ar dēlu, pats sevī. Savukārt es meklēju katru iespēju veidot komunikāciju, pat tādu kā kopienu. Man vajadzēja sajust, ka dzīve rit. Es biju tā mamma, kas visiem gāja klāt un teica: “Sveiki, mani sauc Māra, šis ir Ezra, un mēs esam jauniņie!” Līdz vienā momentā es vairs nebiju jauniņā.

Es tik ilgi mācījos aprast ar būšanu tur. Sākumā pie sienas man bija kalendārs, kurā kā tāds cietumnieks skaitīju nodzīvotās dienas. Man likās, tas kalendārs nekad nebeigsies. Un man nebija ne jausmas, cik tādu izsvītrojamu dienu vēl būs. Līdz akceptēju, ka te nu mēs tagad dzīvosim. Tāpēc veidoju kopienu un draudzības. Kad aptvēru šo mūsu jauno “normālo”, pēkšņi jau sākās cits ritms, brīvāks. Kad pieņēmu to, tikpat pēkšņi jau bijām noslēdzošajā posmā. Un tagad varu teikt: astoņi mēneši nebija nemaz tik ilgi, savā ziņā pat paskrēja.

Slimnīcā bija kāda mamma, kas man sākumā ļoti palīdzēja. Gadus desmit par mani jaunāka, ļoti aktīva, pat tāda labā nozīmē bravūrīga. Es biju šokā, ka kāds var gulēt slimnīcā līdz pat desmitiem! (Beigās jau es pati zināju, ar kuru māsiņu tā drīkst darīt, un arī ilgāk pagulēju.) Viņa pat tur ar tādu vieglumu dzīvoja. Atceros, biju nupat ieradusies, noraudājusies, bet viņa saka: “Uzspēlēsim durakus?”

Man pirmajā brīdī likās absurdākais jautājums, bet... piekritu. Jo neko labāku tu nevari darīt. Domas arī jānovērš. Tā mēs tur likām puzles, klausījāmies grupas Basta dziesmu Samsara. Par to, ka tāds ir Samsaras likums. Ka es atbalsošos savos bērnos un viņu bērnos. Klausījos šo dziesmu, iztēlojos Ezras kāzas un vispār, cik viss būs labi. Nodaļas mammas man ir bijušas milzīgs atbalsts. Bet pa vidu ir arī realitāte – kāds bērniņš aiziet. Un tad mēs visas kopā raudājām. Visu janvāri noraudājām.

Toties kovids gan tev savā ziņā pat garām pagāja.

Tas gan. Es reiz pukstēju par kaut kādiem kolēģu izteikumiem, man likās: nu kā var par tādām muļķībām vispār ņemties. Un mamma man pateica – jo mammas jau var atļauties pateikt tieši – tā, kā citi nevar – ka es nemaz nesaprotu kovidu, jo neesmu tajā dzīvojusi. Jā, mēs piedzīvojām ko trakāku, bet par kovidu man nebija daudz laika domāt. Man nav bijusi kovida realitāte. Mums bija leikēmijas realitāte. Kaut bija brīži, kad kovida dēļ uzsprāgu. Par to, ka esam ieslodzīti kā cietumā un nevaram visa ģimene satikties.

Mūsu darbi apstājās. Bet mūsu situācijā tie tāpat būtu apstājušies. Vasarā vēl ar grupu nospēlējām trīs koncertus, kaut gan pašā sākumā gribēju puišiem teikt, lai tagad par mani aizmirst. Interesanti, bet tieši ārste bija tā, kas man tiešā tekstā palīdzēja saprast: mammas, kas kaut ko turpina darīt – kaut nedaudz strādāt –, panes bērna slimību labāk. Tas mani iedrošināja. Un, tiklīdz nonācu uz skatuves, sapratu: esmu atpakaļ, man to vajag! Jo vienā brīdī jau tu sāc dzīvot diagnozē. Tad ir svarīgi sev pateikt: es neesmu mamma tikai šim bērnam, es esmu vajadzīga arī pārējiem. Un otrs, kas jāsaprot: es neesmu tikai slima bērna mamma, es esmu arī es pati. Un to man tie daži koncerti palīdzēja piedzīvot.

Ja tu jautātu, vai mēs nebijām traki, jau decembrī izziņojot šīs vasaras koncertu – nē. Man bija jāatceras, ka dzīve turpinās. Ka es arī tajā esmu, es piedalos. Ka es esmu mūziķe. Smieklīgi tagad pat atcerēties, cik ārkārtīgi kādreiz uztraucos: bet ja nu kāds koncerts būs jāatceļ? Tagad zinu, ka sliktākais, kas var notikt, ja koncerts jāatceļ – tas jāatceļ. Un viss!

Salīdzinot ar bailēm, kam iets cauri, šīs ir ļoti niecīgas bailes. Tāpēc es teiktu: slimība man ir atļāvusi būt daudz drosmīgākai.

Mūzika, ko esi radījusi šogad – par ko tā ir? Ko tev gribējās pastāstīt?

Decembrī mums iznāca dziesma Es padodos. Šīs dziesmas pamatu sarakstīju slimnīcas kapelā. Kāda kolosāla sakritība: kamēr biju slimnīcā, tur uzradās jauns instruments. Tādas kā mazas ērģeles. Un kaut kas tajā bija pat romantisks: bērns aizmieg, piesakos māsiņām un eju viena pati uz slimnīcas kapelu runāt ar sevi mūzikā.

Ko tu domāji, kad rakstīji vārdus “es padodos”?

Ir gadījumi, kad vārdi “es padodos” ir lielākā spēka un brīvības izpausme. Jo “es padodos” ir arī “es paļaujos”. Nevis visu kontrolēt un vadīt, bet... padoties, ļauties. Tā vienā brīdī arī es sapratu, ka ne man vienai tas nesams un izlemjams, un vispār ietekmējams. Ka viss, ko varu darīt, – atlaist. Atlaist savu prātu, kurš grib visu virzīt un zināt.

Zināt ko?

Būsim ilgāk slimnīcā – bet tieši cik ilgi? Būs blaknes – bet tieši kādas? Un kurā brīdī? Es līdz pēdējam to turpināju darīt – jautāt, kas, kā un kāpēc –, un es joprojām to daru. Jo neziņa ir tik smaga! Esi slimnīcā, un nav ne jausmas, vai stāsts beigsies ar to, ka iznāksim un varēsim priecīgi sniegt interviju žurnālam OK!. Neviens sākumā nezina, vai cīņa būs uzvarēta. Ironiski un vispār arī nenormāli, bet Bērnu slimnīcā uz sienas bija tāda Drogu reklāma. Uzzīmēts mikrobiņš un ziepīte, klāt pierakstīts: un kurš uzvarēs tavā cīņā? Vēl neiederīgāku reklāmu šajā vietā grūti iedomāties.

Slimnīcā dod aizpildīt anketas. Tur ir divi visai interesanti jautājumi: kā šis viss satuvina jūsu ģimeni? Un turpat tālāk: vai esat domājuši par šķiršanos? Domāju – kā tieši kas tāds varētu satuvināt ģimeni?! Protams, ar laika nogriezni, kad abi kopā apēd pudu sāls un viens otram iemācās palīdzēt – iespējams, tagad varu teikt, ka tādi pārdzīvojumi satuvina jaunā veidā. Ļauj novērtēt otru pa jaunam. Bet tas pilnīgi noteikti nav jautājums, par kuru gribas domāt, pirmajos mēnešos nonākot slimnīcā. Tas nav jautājums, uz kuru gribas atbildēt.

Kas tev praktiski palīdzēja? Cilvēki, literatūra, ticība...

Viss nosauktais. Vilkām to puzli kopā no visām pusēm. Un reizēm tāpat bija dienas, kurās, šķiet, neko pat nedomāju. Nedarīju, nedomāju, neanalizēju. Tomēr tagad man šķiet – ir traki, ja izej ko tādu un neko neesi sevī mainījis. Tas man liekas dubultzaudējums.

Vai tad tā vispār var notikt, ka nekas nemainās?

Tā var būt aizsargreakcija. Ir vecāki, kas pieiet šim tieši un racionāli: “Jāsakož zobi un jāiziet šim cauri, pēc tam ātrāk aizmirstot par to visu!” Un arī tas ir veids, kā tikt šim visam pāri. Saņemoties un pārāk neiedziļinoties. Bet man tas “kāpēc” nāca atkal un atkal augšā. “Mammīt, šī nav jūsu vaina,” man teica neskaitāmas reizes. Bet, kad tev to saka sesto reizi, sāc domāt: varbūt tā tomēr ir mana vaina? Jo kāpēc tad man to tik bieži atgādina?

Uz šo “kāpēc?” atbildi neiedos neviens speciālists. Ko es pati esmu sapratusi: ka bērni ir ļoti, ļoti jūtīgi uz vecāku pārdzīvojumiem un iekšējiem konfliktiem. Tās pārdomas jau ir visādas. Es zinu, ka pirmajos dzīves gados bērniem manas klātbūtnes bija pietiekami. Bet tāpat es biju spiesta domāt: varbūt es par daudz viņus raustīju tajās aizkulisēs? Varbūt uzmanības trūkums? Varbūt kaut kas karmisks? Varbūt ģenētisks? Mans tēvs aizgāja ar asins vēzi, tiesa gan, citas formas.

Un ko ārsti teica?

Ka nav iemesla. Ka šai slimībai nav nekāda iemesla. Un to arī prātam ir visgrūtāk aptvert – ka nav nekāda iemesla... Tas viss rezultējies tajā, ka nu mani interesē psihosomatika. Un es domāju, vai esmu gana daudz strādājusi ar sevi, lai mani bērni izkāptu no kaut kāda apļa.

Teici, ka tieši Ezra bija tas, kurš no jūsu ģimenes to varēja izturēt.

Tā apjausma jau nāca vēlāk. Kad viņš bija apradis ar situāciju. Vēl nebija pabeigts ķīmijterapijas pamatkurss, bet jau tuvojāmies trešajai, noslēdzošajai daļai, kad viņš pēkšņi man teica: “Vai ne, ka es esmu drosmīgākais puika pasaulē, kurš pats vinnēja savu slimību?”

Toreiz vārdu “vesels” vēl baidījos izmantot. Bet teicu sev: “Man ir jāklausās, ko bērns pats saka! Jo viņš man tiešām ir visdrosmīgākais. Un viņš zina, ko runā!” Teicu arī vīram: “Ezra pats pateica, ka viņš ir vesels, mums ir tikai jāuztur šis labais rezultāts.”

Kopumā centāmies turēt fokusu uz to, ka jau pēc pirmā mēneša ar labiem ārstēšanas rezultātiem Ezram bija remisija, kura jāuztur, nevis, ka Ezra visu laiku ir ļoti slims.

Bet ir jau arī, kas sašūpo šo pārliecību. Ir cilvēki, no malas, kuri vislabāk zina, kā tev jāārstējas. Un kuri atgādinās, ka tas jādara bez klasiskās terapijas. Terapijas vidū arī atradīs iemeslu apšaubīt ārstu spriedumus. Būšu tieša: vecākiem, kuri iet klasisko medicīnas ceļu, nepalīdz šādi komentāri no malas. Es saprotu, ka visi droši vien grib labu. Bet ir cilvēki, kuri ļoti stingri grib iejaukties un kuru neuzmanīgi komentāri ieber milzumu šaubu mammas sirdī. Ja man kāds paziņo, ka kāds dziednieks saka, “nav labi”, vai kāds cienījams reģis uzskata, ka mums ir tomēr cita diagnoze, tas ļoti apgrūtina manu psiholoģisko noturību ārstēšanās gaitā. Uzskatu, ka nevienam nav tiesību “skatīties” mana bērna veselības stāvokli, nesaskaņojot ar mani.

Kā arī nevienam nav tiesību nosodīt mūsu kā vecāku izvēles. Jo mēs darām vislabāko savam bērnam. Un, ja kāds man pēc ilgiem gadiem piezvana, lai pavēstītu: “Kāpēc tu to nodari savam bērnam? Tu taču zini, ka viss ir apziņā. Redzi, es ar sevi strādāju un tagad, 44 gadu vecumā, beidzot esmu vesels!” Man likās – tu pats dzirdi, ko man saki? Četrdesmit četru gadu vecumā beidzot esi vesels, jo strādā ar savu apziņu?! Tad varbūt labāk būtu dzēris antibiotikas un izveseļojies mazliet ātrāk? Es tagad, protams, runāju sakāpinātās emocijās. Bet cilvēki ļoti bieži nedomā līdzi, ko runā. Un runā arī stulbības. Neiedziļinās, māca citus pareizi dzīvot. Mēs taču visi zinām, kā jābūvē ceļi. Diemžēl mēs visi arī zinām, kā otram ārstēt viņa bērnu...

Tieši tāpēc mammas no bērnu slimnīcas kļūst par tiem labākajiem draugiem. Jo viņas nemāca. Viņas dalās ar savu pieredzi. Viņas zina, kurā brīdī teikt, ka viss būs labi, bet kurā brīdī paklusēt vai vienkārši klausīties.

Bet vispār mums šajā ziņā ir paveicies. Es šajā ceļojumā redzu, cik daudz cilvēku ir gatavi palīdzēt. Un cik daudz cilvēku ir labi.

Kāda tu pati gribētu iziet no šīs pieredzes?

Mēs publiski nerunājām, kamēr bijām slimnīcā. Lai nebūtu žēlošana. Ja tevi žēlo, tu nevari stāvēt uz skatuves. Mēs runājam tagad – kad esam pateicības pilnā vietā, lai arī terapija vēl turpinās, bet ticam, ka smagākais aiz muguras. Tā arī gribu, lai uz mums skatās – kā uz ģimeni, kas iet tālāk. Par ko, starp citu, ir arī mūsu jaunā “hokeja dziesma”. Bijām slimnīcā, kad nāca zvans ar jautājumu, vai grupa Astro’n’out gribētu radīt dziesmu pasaules čempionātam hokejā. Es uzreiz zināju, ka mēs to gribam. Dziesma ir par hokeju, taču man pašai tā ir par uzvarām. Un es gribētu ticēt, ka par uzvarām mēs kaut ko zinām.

Tu kā cilvēks šā gada laikā esi pieaugusi vai novecojusi?

Mēs visi pieaugām un arī novecojām. Mēs bijām tie vecāki, kas daudz domājām. Un daudz viens ar otru runājām.

Slimnīcā man patika sarunas ar kapelāni. Tās pat nebija tik daudz par Dievu, bet katru reizi par kādu tēmu. Par izvēles veikšanu. Par upura lomu. Tādas būtiskas tēmas. Man bija iespēja padalīties, noformulēt sajūtas.

Mēs ar vīru abi esam mākslinieki. Abi arī rakstām vārdus. Mēs jau pa dzīvi abi esam švammes, kas visu uzsūc sevī, lai var atkal dot ārā. Abi daudz analizējam, pārvērtējam. Ne katru reizi es obligāti ko saprotu, nē. Taču jūtu, ka process manī ir aizsācies. Un savā ziņā man tagad ir vainas sajūta. Ka es atkal aktīvi gribu mesties visos darbos, ka es nevaru noturēt sevī to sajūtu, ar kādu iznācu no slimnīcas: ka tagad būšu ļoti klātesoša un atbalstoša mamma. Un ka manī ir sākusies jauna veida izaugsme. Kad viņi mājās visi trīs sastrīdas, es varu arī ļoti viegli pacelt balsi. Un tad es sev atgādinu: es taču gribēju visu apzinātāk, lēnāk. Vai tiešām esmu apstādinājusi sevī šo jautāšanas, pašizziņas procesu? Nē. Jūtu, ka manī ir atvērta jauna lapaspuse, man tā vēl jārisina. Un es ļoti gribētu to spēt risināt bez šādiem sāpīgiem ārējiem faktoriem.

Bet laikam jau citādi nevar saprast...

Slimnīcā es lasīju Induli Paiču un sāku klausīties Pētera Kļavas lekcijas. Esot slimnīcā, tāds materiāls interesē dabiski. Es nezinu, vai to vajag visiem. Es arī vēl patiesībā nezinu, kā man vispār par šo tēmu runāt, jo šī ir mūsu pirmā intervija pēc slimnīcas. Un es vēl neesmu noformulējusi nekādas patiesības.

Bet es noteikti esmu kļuvusi drosmīgāka. Taču jau atkal – man nav ne jausmas, vai visiem pēc leikēmijas jābūt drosmīgākiem, nekā bija pirms tam. Es nezinu. Es nevaru neko apgalvot.

Toties atceros, kā, iestājoties slimnīcā, zvanīju mammai un teicu, ka citas mammas te izskatās pārsteidzoši normālas. Ne viņas nojūgušās no pārdzīvojumiem, ne savu seju pazaudējušas. Normālas, skaistas mammas. Un tas mani toreiz tā iedvesmoja! Ka viņas ir tik glītas, smaidīgas un runā loģiskos teikumos.

Bet es nespēju aptvert, cik smagi ir mammām, kuru bērniņi ir aizgājuši. Tas ir tepat blakus. Arī mums pāris draugi slimnīcā aizgāja.

Par ko tev šā gada laikā bija lielākais prieks?

Prieks jau arī nekur nepazuda. Tas bija arī slimnīcas smagajā ikdienā. Kopā cepām virtuvē vafeles. Slēpām ar Ezru dārgumus, lai draugs atrod, un draugs zīmēja mums dārgumu kartes pretī. Meklējām mandarīnus, granātābolus, kēksiņus.

Zelta maliņa slimnīcā ir tas laiks divatā. Ja mājās ir trīs bērni, ir arī cīņa par mammas uzmanību. Bet slimnīcā es gulēju, apķērusi savu mazo puisīti, un tas ir mūsu nedalītais laiks. Un pēkšņi no viņa bira tādi mīlestības apliecinājumi... “Es tevi mīlu tik daudz... tālāk aiz visām planētām!” Pēc tām baisajām bailēm, kad šķiet, ka tev bērnu rauj ar varu nost, mēs te guļam, un es turu viņa silto rociņu. Tad es sapratu, ka viss man ir dots. Un cik daudz tas ir.

Bet jau mājās mēs ar vīru secinājām, ka kaut kur sirdī ir smeldze. Smeldze, kura laikam nekad nepāries. Tā smeldze un trausluma sajūta ir iezagusies mūsu dzīvē. Apziņa, ka es nevaru savu bērnu no visa pasargāt – tas iedod to smeldzi. Un vienlaikus tas iedod arī prasmi izbaudīt otra klātbūtni. Prasmi novērtēt. Uzrakstīts jau tagad tas tā glīti skan.

Nedomāju, ka tagad nu DNS manī ir mainījies. Ja nu vienīgi es vairāk novērtēju dažādu lietu nozīmi. Nozīmību. Jēgu. Jēgu tajā, ko daru. Arī kā māksliniece. Un, ja jēgas nav, tad labāk ir nedarīt. Tā jēga jau var būt arī ļoti vienkārša – prieks.

Bet vienu zinu skaidri. Laikam, ko pavadu prom no bērniem, jābūt tā vērtam.

Maija beigās visi dzirdēja šā hokeja čempionāta oficiālo dziesmu – For Glory and Joy, ko radīja Astro’n’out.

Es gribētu šai dziesmai arī turpinājumu. Tādu kā otro sēriju. Dziesmu ne tik daudz par uzvaru, cik par dzīves brīnumu. Coldplay ir tāda lieliska dziesma – Adventure Of A Lifetime. Ka šis viss ir viens liels piedzīvojums dzīves garumā. Tā arī ir. Neparedzams piedzīvojums. Ar smeldzi.

 

I.Broka,  žurnāls OK, Nr.125, 2021. Intervija pārpublicēta saskaņojot ar izdevniecību Rīgas Viļņi

https://jauns.lv/raksts/sievietem/447901-mara-upmane-holsteine-par-gadu-bernu-slimnica-un-sevi-muzika