Dinas stāsts

Meitene ar “robotkāju”, uz kuru atskatās. Ortopēde Dina par palīdzību līdzīgajiem, maratona sapni un kāzu deju.

Uz ielas viņu pavada gan apbrīnas pilni, gan kritiski vērtējoši skatieni, bērni pārsteigti iesaucoties – robotkāja! Pērn Dina Grīnberga kāpa uz “Latvijas lepnuma” apbalvošanas ceremonijas skatuves kleitiņā, neslēpjot protēzi un iedrošinot arī citus no tās nekautrēties.

Šogad viņa uzaicināta žūrijā, kas 17. reizi izvēlēsies sumināšanai Latvijas ļaudis ar iedvesmojošiem dzīves stāstiem un darbiem citu labā.

“Biju sev apsolījusi – ja man būs iespēja iegūt savā īpašumā labāku protēzi, vairs nelietošu kosmētisko apvalku, kas ir kā otras kājas imitācija,” apņemšanos atceras Dina Grīnberga. Pirms četriem gadiem viņa tika pie protēzes ar elektronisku ceļa locītavu un jaunu, ērtu stiprinājumu sistēmu, kas ļāva kustēties daudz ātrāk un bez sāpēm, solījums bija jātur.

Bērni, laikam iespaidojušies no filmās redzētā, protēzi nodēvē par robotkāju. Izpētes vērta esot vecāku reakcija – vieni mierīgi paskaidro, citi rauj atvasi sāņus, liek apklust un novērst skatienu.

Profesiju izvēlējusies ar mērķi palīdzēt sev līdzīgiem – Rīgas Stradiņa universitātē izstudējusi par tehnisko ortopēdi un strādā Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari”. Tiekamies Dinas darba vietā, un varu pārliecināties, cik veikli viņa pārvietojas, pieklibojot tikai nedaudz.

No malas izskatās, ka iešana grūtības nesagādā. Kā ir patiesībā?

Līdzīgi man saka pacienti, kuriem vajadzīga protēze, – arī viņiem šķiet, ka manējā ir tik viegla, ka iešana ir tīrais prieks! Bet tā sver ap trīsarpus kilogramu, ceļa locītava vien – mazliet vairāk par kilogramu.

Staigājot ar augšstilba protēzi, var būt nepieciešams līdz pat 100% vairāk enerģijas nekā cilvēkiem ar savām kājām. Valsts piešķirtās protēzes ir vieglākas, jo netiek apmaksātas elektroniskas ceļa locītavas. Tomēr manā gadījumā elektroniskā ceļa mezgla funkcionalitāte samazina svara sajūtu.

Daudzi domā, ka uzliks protēzi un varēs iet, taču tā nav – vispirms jāiegulda smags darbs, lai to apgūtu, tāpēc arī nepieciešama rehabilitācija, kad mēs ar kolēģiem apmācām pacientu pareizi staigāt, parādām vingrinājumus, kas nostiprina atbilstošas muskuļu grupas.

Un vajadzīgs jau arī psiholoģiskais atbalsts. Tev kāju amputēja divpadsmit gadu vecumā, lai apturētu ļaundabīgu kaulu audzēju jeb osteosarkomu. Vai nebija sajūta, ka pasaule sagrūst?

Sagrauta nejutos, tomēr pārmaiņas dzīvē bija neizbēgamas, jo biju kustīga meitene, viena no retajām nodarbēm, kas man patika un padevās, bija dejošana tautas deju ansamblī “Dancītis”. Kājas amputācija bija mans lēmums, jo gribēju tikt vaļā no slimības un slimnīcas, kas man vienkārši riebās.

Māsiņas var apliecināt, ka ar analīžu ņemšanu viņām negāja viegli, bet mammai bija ieķērusies sānos no visa spēka. Kad slimnīcā ar pārtraukumiem biju pavadījusi piecus mēnešus, ārsts piedāvāja trīs veida operācijas, no kurām kājas amputācija deva vislielāko cerību, ka palikšu dzīva. Izvēle bija skaidra.

Dejot vairs nevarēju, taču vēl ilgi pēc operācijas, aizvērusi acis, iztēlojos, kā soli pa solim izdejoju visas dejas.

Savās kāzās tu to darīji īstenībā!

Uz dejošanu kāzās mani paskubināja… Izvēlējos jauku un ne pārāk garu dziesmu, ar draugu palīdzību izveidoju horeogrāfiju. Tiesa, kāzās dejas laikā dažas reizes gandrīz nokritu.

Toties tev labi veicoties ar skriešanu, vai tēmē uz paralimpiskajām spēlēm?

Ne gluži, gribētos skriet vairāk pašas priekam. Ja finanses atļaus iegādāties atbilstošu ceļa locītavu, vēlētos piedalīties nākamā gada Rīgas maratona 6 km distancē. Regulāri braucu uz Vāciju, Hofenheimu, kur organizācijas “Anpfiff Hoffenheim” pasākumos trenējos skriešanā ar viņu nodrošinātām sporta protēžu detaļām.

Kāds bija pirmais mēģinājums?

Tā bija lieliska sajūta! Uzreiz sanāca diezgan dabiski, un katru reizi, kad turp aizbraucu, man piedāvā pārvākties uz Vāciju un sola trenēt. Taču vēl jāuzlabo elpošana, jo kilometru pieveicu ar lielām grūtībām – skriešanai ar protēzi enerģijas patēriņš vajadzīgs daudz lielāks.

Lai palielinātu plaušu tilpumu, gāju trenēties uz baseinu, taču ilgi nepratu noturēties virs ūdens, pareizi peldēt iemācījos tikai pagājušajā gadā. Vismaz divus vakarus nedēļā vingroju trenažieru zālē, kur nav īpaši atšķirīgs aprīkojums no citām trenažieru zālēm, bet ir cilvēks ar īstajām zināšanām.

Regulāra vingrošana vajadzīga arī manai mugurai, tāpēc ka, vairāk staigājot vai ilgāk sēžot, tā sāka sāpēt, bet ar vingrošanu sāpes pazuda.

Vēl par skriešanu – līdz tai vēl jāpagaida, tāpēc ka piemērota protēze ir dārgs prieks?

Sporta protēzes izmaksas ir kā dārgam hobijam. Man finanšu līdz galam vēl nepietiek, lai uzsāktu skriešanu tepat Latvijā. Pateicoties Challenged Athletes Foundation grantu iespējām, esmu ieguvusi savā īpašumā skriešanai paredzētu pēdu.

Ar pagaidu ceļa locītavu palīdzēja Keitija Lezervuda, bet savienojumu sistēmu ar amputācijas stumbru pagaidām izmantoju to, kas man ir ikdienas staigāšanai. Nav ilgtspējīgs risinājums, tomēr ir ar ko sākt. Lai gan ikdienai man ir ļoti laba, ērta un piemērota protēze, garākus gabalus ar to skriet nav iespējams.

Kā tu pie tās tiki?

Arī ar Keitijas palīdzību. Viņa ir sertificēta tehniskā ortopēde, kas 2015. gadā no ASV, Teksasas, ieradās Latvijā un izveidoja misijas organizāciju “Designed to Live”, lai atbalstītu cilvēkus ar kustību traucējumiem. Keitija atvērusi fitnesa studiju “ParaFit”, kurā arī es trenējos.

Vai dodies peldēties arī brīvā dabā, kur līdz ūdenim nokļūt varētu būt grūtāk, jo, kā saprotu, protēze iepriekš jānoņem?

Saulkrastu pludmale ir daudz piemērotāka, jo uzreiz ir dziļš ūdens, Jūrmalā un citās pludmalēs palīdz vīrs, viņš mani ienes uz rokām.

Kā cilvēki reaģē?

Dažādi. Reizēm nokaitina tie, kas nebeidz skatīties, var teikt – blenž. Ja tikai uzmet aci, nav problēmu.

Kā iepazinies ar Tomu?

Vīlandes baptistu draudzē ļoti zīmīgā dienā, 11. novembrī, Lāčplēša dienas jauniešu sarīkojumā, pēc tam gājām uz Daugavas krastmalu likt svecītes.

Ko viņš teica par tavu protēzi?

Sākumā Toms vēl nezināja par kāju un jokojot salīdzināja ar doktoru Hausu*, jo tolaik vēl staigāju ar spieķi. Sapratu, ka mana protēze viņu galīgi neuztrauc, kas atviegloja tālāko komunikāciju. Šovasar nosvinējām četru gadu kāzu jubileju.

Kā nonāci baptistu draudzē?

Viss sākās ar labāko draudzeni un klases biedreni Agniju Cirveli, kas nāk no baptistu ģimenes. Viņi mani ļoti atbalstīja, jutos tur pieņemta, aicināja uz pasākumiem – sākumā uz vasaras Bībeles skolu Rīgas Mateja draudzē, vēlāk apmeklēju jauniešu vakarus un Bībeles studijas.

Draudzē biju ļoti gaidīta un mīlēta, kas atvēra manu sirdi Dievam, un drīz vien sapratu, ka dzīve var būt arī citāda. Labs piemērs bija draudzenes ģimene, bet Agnijas mamma Rasa mani nemitīgi mudināja: “Tu taču vari!” Kaut kāda pretestība jau veidojās, gribējās pašai lietas izlemt, nevis rīkoties tā, kā pasaka priekšā. Tomēr pēc amputācijas kļuvu mazliet nopietnāka un skubinājumus centos uzklausīt ar apdomu.

Kāda bija atgriešanās skolā?

Priecājos, ka varēju atgriezties pie savējiem – turpināju mācības Rīgas 93. vidusskolas 6. klasē, lai gan slimības dēļ pusgadu skolu nebiju apmeklējusi. Klasesbiedri izturējās ļoti atsaucīgi un atvērti, pētīja manu protēzi, izjautāja.

Pārtraukumu mācībās sajutu matemātikā, bet ķīmijterapija ietekmēja atmiņu, arī šobrīd ir grūti iegaumēt liela apjoma informāciju. Studijās bakalaurs nācās grūti, nebiju teicamniece, nevarēju kā citi pēdējā brīdī kaut ko vēl saraut. Ar maģistra studijām veicās vieglāk, jo nevajadzēja tik daudz iegaumēt, bet konceptuāli domāt un rakstīt.

Kā studiju gados bija ar iztikšanu?

Nebija viegli, vajadzēja iztikt no 3. grupas invaliditātes pensijas – 106 eiro, kas tagad palielināta līdz 122 eiro, iztiku kā īsts students, bet nesūdzos. Vecākā māsa Ketija palīdzēja ar dzīvesvietu, maksāja izdevumus studiju mēnešos.

Vai grūtos brīžos palīdz arī žēlošana?

Žēlošana mani kaitina, nu kā lai tā palīdzētu dzīvot tālāk? Pienāk kāds un saka, oi, oi, jums ir tik grūti! Jā, ir savi sarežģījumi, bet uzskatu, ka mana dzīve ir pilnvērtīga.

Kādi sarežģījumi?

Nedrīkstu pieņemties vai nokristies svarā. Kovida dēļ vairāk sēdēju mājās, rakstīju maģistra darbu, mazāk atlika laika treniņiem, un svars pieauga par pusotru kilogramu, tāpēc protēze vairs neder kā uzlieta – varu to uzlikt, taču stumbrs čaulā neieiet pietiekami dziļi, audi ir saspiesti un ejot sagādā sāpes, nevaru vairs ilgstoši pastaigāt. Jānomet svars, tāpēc joprojām esmu uz diētas.

Vai valsts palīdzība ir pietiekama?

Valsts vidēji katru gadu finansē ap 500 ekstremitāšu tehniskās protēzes, ap 90% no tām ir kājām. Ar valsts piešķirto protēzi jutos kā ieslodzīta, jo nevarēju kustēties pietiekami aktīvi un iešana ilgāk par 15 minūtēm sagādāja tik neizturamas sāpes, ka pirmos septiņus gadus vajadzēja balstīties arī uz kruķiem.

Valsts finansētās protēzes no četriem aktivitāšu līmeņiem nodrošina tikai 1. vai 2., kas pēc tehniskā lietojuma paredzētas iekštelpās un daļēji ārā. Vecākiem cilvēkiem, kas vairs nav tik aktīvi, ar valsts piešķirto protēzi pietiks, bet aktīviem pieaugušajiem, jauniešiem un bērniem var būt nepieciešamas protēzes, kas ļauj kustēties 3. un 4. aktivitātes līmenī, taču valsts tādas nenodrošina.

Pagājušajā gadā saņēmi akcijas “Latvijas lepnums” balvu “Zelta ābele”. Ko domā par šo apbalvojumu?

Man pašai tas bija liels pārsteigums, taču deva arī apstiprinājumu, ka cilvēki novērtē, kā ar savu piemēru parādu citiem, ka dzīve pēc kājas amputācijas nav beigusies. Ar mani tas notika bērnībā, kad savu karjeru vēl nebiju izraudzījusies, un, par spīti funkcionēšanas ierobežojumiem, izvēlējos, ko gribu darīt savā dzīvē.

Vai izvēlējies īsto ceļu?

Savā darbā esmu kā divi vienā – gan tehniskā ortopēde, gan sertificēta konsultante, kas tiekas ar pacientu kā līdzīgs ar līdzīgu. Daudz klausos pacientos, izjautāju, tā, piemēram, uzzinu, ka kādam svarīgi iemācīties iesēsties automašīnā, taču cilvēks nav to iedomājies pateikt fizioterapeitam, kas viņu varētu patrenēt simulatorā.

Tāpēc strādājam komandā un apspriežam savā starpā, kā palīdzēt uzlabot pacienta kustības, lai viņš varētu patstāvīgi dzīvot savā mājā, pārvietoties pa kāpnēm, iekāpt vannā un darīt citus ikdienas darbus.

Kad jūtos nogurusi, jo katrs pacients nāk ar savu stāstu, problēmu nastu, ko gribot negribot kādu gabaliņu pavelku kopā ar viņu, sāku domāt – kāpēc visu to daru? Tad nāk labie brīži, kas uzmundrina, ka ir vērts to darīt. Nāk cilvēki klāt uz ielas un saka, ka prieks par mani, vai raksta, lai pastāstītu savu pieredzi.

“Vaivaru” centrā bijuši tādi, kas it kā neko vairs nevēlas, ieslīguši depresijā, bet pēc gada ierodas pēc jaunas protēzes un es redzu, ka staigā ļoti labi ar vienu spieķi vai kruķi, – progress ir noticis. Tad ir prieks. Ir pacienti, kas atzīst, ka tieši mana pieredze viņiem palīdzējusi, jo varējuši uzdot visus jautājumus, uz kuriem ārsts ne vienmēr spētu atbildēt.

Zinu, ka esi apņēmusies uzrakstīt rokasgrāmatu cilvēkiem, kas zaudējuši roku vai kāju.

Par paraugu ņēmu divus ASV izdevumus, rokasgrāmatu esmu pabeigusi, un to patlaban lasa un rediģē ārsti un funkcionālie speciālisti, sniedz savus komentārus un papildinājumus.

Rakstīju viegli saprotamā valodā kā palīgrīku cilvēkiem, kuriem tikko veikta amputācija, aprakstot visus posmus, sākot ar laiku tūlīt pēc operācijas līdz posmam, kurā iespējams atgriezties darbā vai uzsākt kādu aktīvu hobiju. Ceru, ka rokasgrāmatu izdos tuvākajā laikā.

Autore: Ilze Pētersone

Intervija pārpublicēta saskaņojot ar portālu  la.lv https://www.la.lv/meitene-ar-robotkaju-uz-kuru-atskatas-ortopede-dina-par-palidzibu-lidzigajiem-maratona-sapni-un-kazu-deju